Kopš savas darba gaitas esmu saistījusi ar Vides Filmu studiju, nācies pabūt daudzos Latvijas nostūros un izbaudīt mūsu zemes dažādo skaistumu. Palaikam ar savu pieredzi dalos arī publiskajā telpā un parasti tieku izjautāta par to, kurp vērts doties un ko apskatīt. Tāpēc manā prātā izveidojies tāds kā skaisto vietu saraksts, kam gan nav cita pamatojuma kā tikai manis pašas emocijas un atmiņas. Mana “topa” augšgalā ierindotas vietas, kas mani pārsteigušas, kur esmu gatava atgriezties atkal un atkal. Lielākoties tās nav īpaši labiekārtotas, tām izdevies izvairīties no masu tūrisma infrastruktūras uzbrukuma. Tās veidojusi daba un vēstures notikumi, ietverot stāstus, teikas un leģendas, tās glabā savus noslēpumus un ir apveltītas ar īpašiem vietvārdiem.
Vienmēr ar sajūsmu atceros tās pāris reizes, kad esmu ciemojusies Ainažos un Kuivižos. Tur, pēc pastaigas pa mežonīgi skaistajām Randu pļavām, iesaku doties uz 1928. gadā uzbūvēto Ainažu veco molu, kas atrodas gandrīz vai uz pašas Latvijas un Igaunijas robežas. Tā ir skaisti simboliska vieta, kas atgādina Latvijas vēstures pagriezienus, vairāk kā puskilometru garais pelēkais laukakmeņu krāvums mudina un aicina ļauties skumjām vai priekiem. Kara laikā mols ticis sabombardēts, tomēr tā simetriskais veidojums vēsta par vecā šaursliežu dzelzceļa atzaru, arī tālāk jūrā mola atliekas redzamas kā lielas akmeņu salas.
Šovasar pirmo reizi dabā ieraudzīju Raunas Staburagu, kas mani apbūra gan ar savu neticami skaisto izskatu, gan ar teiku par raudošo milzi. Raunas Staburags ir pasakaina vieta vistiešākajā nozīmē – šķiet, ka zaļās sūnas un pilošais ūdens sedz kaļķakmens klints iedobi, aiz kuras ir durvis uz slepenu brīnumu pasauli.
Manuprāt, aizmirsts un nenovērtēts ir Saukas ezers un Sēlijas skaistais reljefs. Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja vadītāja reiz teica, ka Sēlijā ir viss, kas dabā sastopams: „Te ir kalni, te ir lejas, te ir ezeri un meži – tikai jūras nav.” Tomēr arī jūrasmīļiem nav, ko skumt, jo savdabīgi skaists ir mūsu Jūrkalnes stāvkrasts un Kolkas rags, kur pati pabiju vēl pagājušajā nedēļā. Ziemas vējā tas bija pilnīgi tukšs, neviena tūrista, vien līča pusē divi makšķernieki no jūras vilka butes.
Kā vienu no jaukākajām ekspedīcijām vienmēr atceros laivu braucienu pa Latgales ezeriem, tos kā pērles kaklarotā savieno mazas upītes un grāvji, pa kuriem ar laivu var doties no viena ezera uz otru, un katrs no tiem pārsteidz ar savu raksturu un savu seju. Brīnišķīgs laiks jaukā kompānijā ir pavadīts, laivojot arī Kaņiera ezera niedrājos.
Ir uzsnidzis sniegs, tāpēc ceļojums pa Latvijas laukiem un mežiem šobrīd līdzinās nokļūšanai Ziemassvētku pastkartītē. Ziemas prieku topa 1. vieta skaistuma meklētājiem, pēc maniem ieskatiem, ir Vanagkalna distanču slēpošanas trase, ko var apmeklēt arī diennakts tumšajā laikā, jo tās saimnieks Raimonds Dombrovskis iekārtojis arī izgaismotu nakts slēpošanas trasi. Slidot jābrauc uz Vecpiebalgu, bet kalnu priekus vērts baudīt Žagarkalnā vai Milzkalnē.
Un tā man tikai gribas saukt un saukt vietas, kas aizrauj un saviļņo ar savu īpašo auru un noskaņu. Tomēr ir arī tādas vietas, ko vēlos paturēt noslēpumā, kas ir ne tikai skaistas, bet arī īpaši mīļas. Tie ir mani (ne Krāslavas) Daugavas loki, kur pavadītas visas bērnības vasaras, tas ir Laukezers un meža sēņu takas pie manām lauku mājām Krustpils novadā.
Es piekrītu uzskatam, ka katram no mums prātā ir sava Latvijas karte, kas pilna ar neticami brīnumainām un skaistām vietām, gan tādām, ar ko gribas dalīties, un arī tādām, ko vēlamies paturēt tikai sev.
izvēlne
sākums
objekti kartē
profils