Sāc piedzīvojumu Latvijas valsts mežos!

„Ārprāc, jau augusts!” - ar minimālu šausmu izteiksmi sejā jāsecina, ka vasara šogad kā vienmēr bijusi neticami ātra un arī raiba, jo diezgan haotiski un visbiežāk, īpaši neplānojot, ir sanācis gandrīz kā tam zirdziņam bērnības multenītē – „pie visiem ciemoties”.

Dažās karstākajās dienas gan sanāca arī pakausēt sevi uz Rīgas mīkstā asfalta – bet tas manu prieku par vasaru nemaz nemazināja. Bērnībā skolas brīvlaikus vienmēr esmu pavadījusi laukos. Tas, protams, bija lieliski, tomēr radīja  nelielas aizdomas, ka man tiek laupīta pilsētas vasaras dzīve. Tāpēc tagad, atgūstot zaudēto, pat izbaudu mazliet piedūmoto veldzi - to silto vakaru sajūtu, ko var viegli noķert Rīgas burvīgajās vasaras  terasēs un kafejnīcās, kas pat darba dienu vakaros ir pārpilnas ar sarunām un smiekliem.

Bet, ja darbus var saplānot tā, ka Rīgā bez manis var iztikt - tad var doties turp, kur acis rāda. Piemēram, uz kādu brīvdabas pasākumu, vai ciemos pie draugiem. Un, protams, vienmēr jau var braukt arī uz laukiem. Ciemojoties dažādās vietās zaļumos, laukā, dabā - aizvien biežāk pieķeru sevi domājot, ka esmu sākusi kultivēt bezvajadzības vēlmi pēc pašai sava ārpuspilsētas dārziņa. Tur varētu pavadīt brīvos brīžus un patverties no svelmes. Vai tas ir briedums, vai arī nākamais solis uz priekšu pieauguša cilvēka dzīvē?

 Pamazām rodas vēlēšanās mēģināt kaut ko pašai iestādīt un iekārtot. Jāatzīst gan, ka domai par savu dārzu šobrīd vēl ir tikai pirmsizpētes stadija. Drīzāk tā ir tāda sevis radināšana pie domas par savu zemes pleķi kaut kad nākotnē. Tā, mētājoties apkārt, es audzēju šo domu arvien lielāku un pamazām vācu sava iedomu dārza špikera sarakstu ar lietām, kas man patīk pie citiem. Kādas puķes man patīk, bet kādas ne, un kā tās visas vispār sauc. Kas, manuprāt, jauki izskatās citos dārzos, un kādos apstākļos tie smukumi aug. Kam no tiem patīk ēna, kam piesaule, kas aug tikai vienu vasaru, kas ir daudzgadīgi. Lieku aiz auss, kādu šūpuļtīklu izvēlēties dārzam, apdomāju, vai man labāk patīk pasēdēšana terasē, vai dārza vidū zem ābeles pie apaļa galda ar baltu mežģīņu galdautiņu. Un, vai mani vispār interesē ābeles, varbūt mans īstais aicinājums ir ogu krūmi vai mājas avenes. Vai mauriņu pļaut, vai audzēt to garu un piesēt pilnu ar magonītēm u.t.t.

Šis ir jauks manas dzīves laiks, es varu bezatbildīgi pielaikot dažādus dārziņus, pamēģināt, pasapņot, ka tas ir dārziņš pie jūras, dārziņš pie upes, dārziņš meža vidū, dārziņš pilsētā vai dārziņš dziļos laukos,  mēslots ar kūtsmēsliem.  Vienīgais, kas mani nedaudz biedē – ir tas, ka sapņi par iedomu dārziem dažiem maniem paziņām ir jau piepildījušies, un tad ciemošanos pie visiem citiem aizstāj darbi pašam savā zemes pleķītī. Jautrā apkārtvandīšanās dzīve ar to arī beidzoties,  dibens redzot sauli biežāk nekā seja un  ierastā  - parasto cilvēku kalendāra vietā pie sienas parādoties dārzkopja kalendārs :)