Meža autoceļi atšķiras gan pēc seguma, gan izmantošanas biežuma un mērķa. LVM vides plānošanas vadītājs Mārtiņš Kalniņš aicina dabā gājējus būt vērīgiem un rūpīgi pētīt ceļmalas, kas kalpo kā koridori, pa kuriem “pārvietojas” augi, lai satiktu savus sugas brāļus un māsas.

Pārvietošanās notiek ar sēklu palīdzību, apmainoties ar tām. Lai sugas neizzustu, tām vitāli nepieciešama ģenētiska savstarpēja apmainīšanās ar informāciju. Mūsdienās atsevišķos Latvijas reģionos ceļu malas, to nogāzes kļūst par gandrīz vienīgajām vietām, kur daudzām augu sugām būt un pastāvēt. Sēklas pārnēsā gan vējš, gan putni, gan dzīvnieki un arī cilvēki.

Saulainas, sausas un granšainas meža autoceļu malas ir iecienījušas arī retas un aizsargājamas vaskulāro augu sugas, tādas kā smiltāja esparsete, smiltāja neļķe, meža silpurene un pļavas silpurene. Tomēr ceļmalas ir ļoti būtiskas arī daudziem biežāk sastopamiem augiem, kas labprāt uzturas to malās un nogatavina sēklas. Kā piemēru var minēt lielo dzelzeni, meža zemeni, parasto raudeni, tīruma āboliņu, dzelteno zeltgalvīti un vēl daudzas citas, gan zālāju, gan mežu sugas.

Ejam dabā un vērojam!