Latvijas teritorijā bieži sastopams neliels, spalvains lidonis – parastā mizložņa Certhia familiaris –, kas apdzīvo galvenokārt dažāda tipa mežus, lai gan sastopams arī apdzīvotu vietu parkos, dārzos un apstādījumos. Neuzkrītošo meža iemītnieku var saklausīt un novērot arī ziemas sezonā, tāpēc dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis iepazīstina ar putnam raksturīgām iezīmēm un paradumiem.

Mizložņa ir nometniece, uz siltajām zemēm rudenī nedodas. Tāpēc viņas sauciens — ļoti smalks, stiepts cīkstiens – šur tur atskan visu gadu. Ziemas laikā daudzi šīs sugas pārstāvji klejo, visbiežāk uzturas kopā ar citu nelielu putniņu – zīlīšu, dzilnīšu un zeltgalvīšu jauktiem pulkiem. Uz citu mazputniņu fona mizložņa lielākoties paliek nepamanīta, tāpēc ārpus putnu vērotāju aprindām ir mazāk pazīstama.

Ārējais raksturojums

Parastā mizložņa pārstāv mizložņu dzimtu, kas pieder zvirbuļveidīgo kārtas dziedātājputnu apakškārtai. Putniņš ir slaids, īskājains, garknābjains. Viņa mugurpuses apspalvojums – pelēkbrūns vai brūns, izraibināts ar iegareniem, baltiem lāsumiņiem. Virsaste jeb muguras lejas gals – rūsganā krāsā. Abpus galvai tieši virs acs stiepjas balta svītra. Vēderpuses apspalvojums – viscaur balts. Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav.

Pa koku mizložņa spiesta virzīties nelieliem lēcieniem, jo ir īskājaina. Kāju pieticīgo garumu kompensē gariem, līkiem, asiem nagiem bruņotie lokanie pirksti. Nagi palīdz mizložņai, stabili pieķeroties, veikli pārvietoties ne vien pa stāvu koku stumbriem un pa koku zariem, bet cilvēku apdzīvotās vietās arī pa ēkām, tostarp māju sienām.

Ēdienkartē – dažādi kukaiņi

Mizložņa pieskaitāma kukaiņēdājiem. Viņa pārtiek galvenokārt no koku mizas apdzīvotājiem – lielākoties no insektiem – pieaugušajiem, kūniņām, kāpuriem, oliņām. Retāk ēdienkartē sastopami zirnekļveidīgie un citi bezmugurkaulnieki. Dažreiz ēd arī nelielas augu sēkliņas.

Ķermenis – atbalsts barības iegūšanai

Putna ķermenim doti vairāki īpaši pielāgojumi, kas paredzēti ērtai ēdmaņas sameklēšanai. Lai varētu meistarīgi apsekot koku stumbrus un zarus, elastīgam atbalstam noder divdaļīgā aste, kura veidota no stingrām, cietām, galā nosmaiļotām stūrspalvām.

Gandrīz 1,5 centimetru garais, lejup nedaudz saliektais, smailais mizložņas knābis ir paredzēts koku mizas spraugu iztaustīšanai un barības izķeksēšanai no tām.

Ēdiena meklējumos, pārvietojoties pa koka stumbru, mizložņas maršruts allaž spirālveidā vijas no apakšas un augšu. Kad sasniegta un daudz maz pārbaudīta zarotne, putns nolaižas uz nākamā koka lejas daļu un atkal dodas spirālveidā ap stumbru augšup. Pēc tam vēlreiz seko lidojums lejup uz citu koku un kārtējā pārvietošanās kājām uz koka augšpusi.

Riesta laiks

Agrā pavasarī mizložņas, kā tas dziedātājputnu apakškārtas pārstāvjiem raksturīgi, sāk skandēt riesta dziesmas. Lai gan ir samērā ilgstoša, šo putniņu maigā, klusā čivināšana, kas beidzas ar smalku vīterojumu, cilvēka ausij var šķist neuzkrītoša. Dzied, protams, tikai mizložņu tēviņi, bet ligzdu vienu divas reizes sezonā darina pāra abi putni. Perēkli viņi ierīko aiz atlupušas koka mizas vai spraugveidīgā stumbra dobumā, pusdobumā, vai arī īpašā trīsstūrveida būrītī.
Lūkojoties uz mizložņu, jāpatur prātā, ka Latvijā pāris reizes iemaldījusies arī trīspirkstu jeb rietumu mizložņa Certhia brachydactyla, kas ir mazliet košāk apspalvota un īspirkstaināka par savu radinieci – parasto mizložņu.