Dzeguzes dziesma mežā vienmēr labi saklausāma un viegli atpazīstama. Lai arī vasaras izskaņā tā gandrīz vairs nav dzirdama, dzeguze ir interesants putns, par kuru vērts uzzināt katrā laikā. Vairāk par skanīgās balss īpašnieci stāsta dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis.

Lai arī dzeguzes ir ļoti viegli saklausāmas, tās ir samērā grūti ieraugāmas, tāpēc vērts atgādināt par putna ārējo izskatu. Dzeguze ir apmēram mājas baloža lielumā, slaida, ar relatīvi garu asti un gariem, smailiem spārniem. Putna apakšpuse ir šķērssvītrota, bet virspuse atšķiras – visiem tēviņiem un daļai mātīšu tā ir tumšpelēka un daļai mātīšu rūsgana.

Sakūko pielūdzējas

Pirmie no siltajām zemēm – no tropiskās Āfrikas – pavasaros, parasti jau aprīļa nogalē, atgriežas dzegužu tēviņi. Tiesa, ne visi, tikai naskākie. Pēc pāris dienām šur tur jau sāk skanēt viņu dziesmas – divzilbīgie balsieni “ku–kū, ku–kū”. Mazliet vēlāk, kad Latvijā pārrodas arī dzeguzienes, tēviņu kūkošana ir dzirdama ļoti bieži, faktiski, cauru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Maijā dzeguzes dzied viskaismīgāk – no viena tēviņa knābja bez pārtraukuma var tikt raidīti daudzi desmiti “ku–kū” pēc kārtas.

Atgriežoties no dienvidiem, ikviena dzegužu mātīte, ilgi nekavējoties, izvēlas un aizņem kādu teritoriju, kuru cenšas nosargāt no konkurējošām sugasmāsām un kurā uzturas, gaidot atskanam potenciālo pielūdzēju kūkošanu.

Savukārt dzegužu tēviņi pavasarī ir meklētāji. Ikviens no viņiem, ielidojis iespējamā mātītes teritorijā, dzied savu tālu skanošo dziesmu. Putna garā aste “ku–kū” ritmā te paceļas slīpi uz augšu, te atkal nolaižas.

Ja kūkošana pārtraucas un tās vietā ieskanas aizsmakuša cilvēka smējieniem līdzīgas skaņas, tas nozīmē, ka dzegužtēviņš ir uztraucies, uzbudināts. Mātīte izkliedz skaļus “kui–kui–kui–kui” vai “pļu–pļu–pļu–pļu”, tā paziņodama, ka dodas pie aicinātāja. Starp citu, dzegužu mātītes bez aizspriedumiem pārojas ar vairākiem tēviņiem pēc kārtas.

Jo tuvāk nāk vasaras saulgrieži, jo retāk saklausāma dzeguzes balss. Pēc vasaras saulgriežiem tā dzirdama jau pavisam reti, līdz beidzot neskan nemaz.

Savus bērnus neaudzina

Kurš gan nezina, ka dzeguzes pašas nelolo savus mazuļus? Dzeguze ir Latvijā vienīgais ligzdošanas parazīts jeb kleptoparazīts. Rūpes par dzeguzēniem viņas uzveļ uz mazputniņu pleciem. Dzegužu bērnu audžuvecāki var būt desmitiem sugu dažādi lidonīši.

Attēlā: sarkanrīklīte pie savas ligzdas, kurā ir apmēram nedēļu vecs dzeguzēns 

Latvijā šai statusā nonāk rudais erickiņš, lukstu čakstīte, dažādi ķauķi, kāpelētājķauķi, ķauķīši, čipstes, cielavas, sarkanrīklīte, peļkājīte un vēl šādi tādi citi dziedātājputni.  Šīs lidonīšu sugas ligzdo cita no citas atšķirīgās vietās, atšķirīgā laikā, turklāt – ne vienas vien sugas putniņi lolo pēcnācējus divas, pat trīs reizes gadā. Tātad ligzdošanas sezonā krietnu laiku te šur, te tur atradīsies kāda mazputniņa ligzdiņa, kurā dzeguzei iedēt savu olu.

Dēj īpašas olas

Tomēr ne kurš katrs perēklītis noder jebkurai dzeguzienei, tāpēc dzeguzes specializējas – dēj dažādu un konkrētu, nemainīgu krāsu olas. Dzeguzes tiek apvienotas ekoloģiskos grupējumos, kas atkarīgi no šo ligzdošanas parazītu dēto olu krāsojuma. Savukārt šis olu krāsojums atbilst konkrētam viņu upurputnu dēto olu krāsojumam. Ietekmēt, mainīt savu olu krāsu dzeguzes nespēj. Katrai dzeguzienei visu mūžu visas olas allaž krāsotas vienādi.

Samērojot ar pašas ķermeņa izmēru, dzeguzes olas ir ļoti mazas, lai būtiski neizceltos starp nelielajām mazputniņu olām.

Rūpīgi nolūko ligzdas

Vēloties nolūkot piemērotu mazputniņu ligzdu, dzeguze vispirms pacietīgi meklē pašus putniņus un tad, paslepus novērojot viņus, atrod arī savas nākamās dētuves vietu. Pēc tam viņai jāsagaida īss, bet svarīgs brīdis, kad izraudzītajā perēklī jau atrodas pilns to saimnieku dējums, taču oliņas vēl nav aizperētas.

Dzegužu mātīte vienā sezonā kopumā izdēj ap desmit līdz divdesmit olu. Tik liels daudzums paredzēts tāpēc, ka jārēķinās ar ievērojamu neizdošanās gadījumu īpatsvaru.

Slepus iedēj savas olas

Katrā noskatītajā ligzdā dzeguze atstāj tikai vienu olu. Viņa olu ligzdā vārda tiešā nozīmē iemāna, jo atklāti to iedēt neviens putniņš neļaus. Dzeguzienei vienai pašai tikt galā ar uzdevumu bieži vien nav pa spēkam, tāpēc mātītei talkā atlido tēviņš vai pat vairāki tēviņi, kuri tīši pievērš sev mazputniņu uzmanību un vilina viņus prom. Tikām dzeguziene paslepus pielido ligzdai un steigšus – dažu sekunžu laikā – iedēj tajā savu olu. Ja vajag, viņa var rīkoties citādi – izdēt olu uz zemes, paņemt to knābī, pielidot ligzdai un ielikt tajā olu. Uzreiz pēc tam dzeguze, pirms aizlido, paķer knābī vienu saimnieku olu, ko pēc tam apēd vai izmet. To dara tāpēc, lai olu skaits perēklī paliktu nemainīgs un dziedātājputni neatklātu, ka viņu prombūtnes laikā perēklīti apciemojusi dzeguze.

Smalkais aprēķins

Bet kāpēc gan dzeguzes sevi tā apgrūtina, dējot pa vienai vien olai vienā svešā perēklī un tad meklējot nākamo dējamvietu, nevis iedēj visas savas daudzās olas vienā upuru ligzdā? Tāpēc, ka beigās perēklī tik un tā paliktu tikai viens dzeguzēns – tas, kurš pirmais izšķiltos. Un šis veiksminieks tikai dažas stundas pēc izšķilšanās ar spārnu stumbenīšu palīdzību uzstutētu pa vienam sev uz muguras un citu pakaļ citam pāri ligzdas malai pārgrūstu gan savus jaunākos brāļus un māsas, gan saimniekputnu bērnus, vēl olās esošus vai nule pasaulē nākušus.

Dzeguzes pēcnācēja attīstība viņas olā ilgst īsāku laiku nekā saimniekputnu pēcnācēju attīstība. Parasti dzeguzēns izšķiļas pēc nepilnām divām nedēļām, skaitot no perēšanas sākuma. Jau pirmajā dienā pēc izlobīšanās no olas, aklais, vēl neapspalvotais putnēns sāk instinktīvi izmest no ligzdas visu, kas tajā atrodas, līdz paliek viens.

Jaunie pieprasa daudz ēdiena

Dzeguzēns ir ēdelīgs – viņš notiesā tik, cik paredzēts veselam mazputniņu izperējumam. Lai stimulētu savus apgādniekus čaklāk piegādāt ēdienu, putnēns ieņem īpašu pozu, atpleš knābi, tādējādi uzbāzīgi demonstrējot relatīvi lielo, spilgti krāsoto rīkli, drebina spārneļus un čirkst.

Attēlā: apmēram vienu nedēļu vecs dzeguzēns sarkanrīklītes ligzdā

Trīs nedēļas audžuvecāki ik dienu no rīta līdz vakaram baro savu audžubērnu. Kad ligzdā viņam tik tikko pietiek vietas, tad, lai piekļūtu nu jau prāvā dzeguzēna atplestajam knābim un iedabūtu tajā kārtējo barības devu, ēdinātājiem nereti nākas uzsēsties viņam uz muguras vai galvas. Arī pēc tam, kad jaunulis jau iemācījies lidot un pametis perēkli, viņi vēl divas trīs nedēļas turpina barot jauno dzeguzēnu barot.

Patstāvīgs dzeguzēns kļūst pusotra mēneša vecumā. Tad viņš sāk un palēnām veic garo ceļu uz ziemošanas vietu Āfrikā, kurp parasti jau paguvuši doties viņa bioloģiskie vecāki.

Neparasts gadījums LVM plānotājam

Cilvēkam ieraudzīt mežā kāda mazputniņa ligzdu nebūt nav viegli. Bet uziet ligzdiņu, kurā atrodas tikko izšķīlies dzeguzēns, – tā jau ir īpaša veiksme. Šāda veiksme uzsmaidīja AS "Latvijas valsts meži" vecākajam plānotājam Rūdolfam Tīrmanim. Viņam izdevās pamanīt sarkanrīklītes perēklīti, kurā atrodas nesen pasaulē nācis dzeguzes bērns. Līdzās ligzdai mētājās dzeguzēna no tās izmestās četras sarkanrīklītes oliņas un viens tikko izšķīlies (jau nosalis) mazulis.