Koki nevar paslēpties no laikapstākļiem, tāpēc iemācījušies tiem pielāgoties. Noskaidrojam, kādi procesi notiek kokos, lai tie spētu pārlaist pat bargākās ziemas.

Nomest lielo

Katram gadalaikam ir savas raksturīgās iezīmes, un neviens nevar apstrīdēt, ka rudenim tās ir viskošākās raibo lapu dēļ. Pirms saldsērīgās nobiršanas, koku lapas iekrāsojas sārtos un dzeltenos toņos, uzmirdzot vēl pēdējo reizi savā mūžā. Bet kas tad īsti to izraisa? Zinātnieki skaidro: lapām beidzas veģetācijas periods un funkcionalitāte. Lapu šūnās atrodas zaļā viela – hlorofils, kas absorbē saules gaismas sarkanos un zilos starus, lai norisinātos fotosintēzes procesi. Savukārt zaļie stari tiek atstaroti, liekot mums uztvert tos kā lapu krāsu. Rudenī hlorofils lapās noārdās, līdz ar to mēs lapās varam ieraudzīt arī citas krāsas, kuras acīm bijušas apslēptas. Bet tas ir samērā īss prieks, jo koks tās drīz vien nomet, atbrīvojoties no visa liekā, lai spētu pārciest ziemu. Un nomestas tiek ne tikai lapas. Piemēram, augustā-septembrī ļoti izteikti var redzēt, ka zem lieliem ozoliem mētājas sīki zariņi, – koks atbrīvojas no mazāk efektīvajiem zariņiem, kuri enerģiju vairāk tērē, nekā ražo.

Iekšējie procesi

Ne tikai lapās, bet arī pašā kokā notiek intensīvs darbs – rudenī koks cenšas uzkrāt maksimāli daudz barības vielu ziemai. Enerģiju cietes veidā koks noglabā šūnās, lai varētu to izmantot “apkurei” ziemā un augšanai nākamajā sezonā, – tieši tad šī enerģija būs nepieciešama, lai izplauktu, augtu un spētu savākt apkārt esošos resursus ātrāk, nekā kaimiņi.

Lai koks varētu izdzīvot ziemu, viņš nedrīkst pieļaut, ka tā šūnās veidojas ledus kristāli, jo tad tās tiek saplēstas un koks var aiziet bojā. Ir vadaudi, kuros koks ļauj veidoties ledum, bet šūnās esošais šķidrums nesasalst, jo koks to atšķaida ar īpašu vielu, kas darbojas līdzīgi kā antifrīzs, neļaujot ūdenim sasalt. Jo spēcīgāks sals, jo vairāk kokam sevi ar to jānodrošina. Turklāt jau rudens beigās koks no sevis ārā cenšas izpumpēt maksimāli daudz ūdens vai arī nobīda to uz saknēm.

 

Lasi vairāk žurnālā mammadaba