Līdzīgi kā stirnas nav briežu “sievas” jeb mātītes, arī siseņi nav sienāžu “bērni” vai mazi sienāzīši, kā reizēm daži cilvēki mēdz uzskatīt. Tiesa, gan sienāžu dzimtas, gan īsto siseņu dzimtas pārstāvji ietilpst taisnspārņu kārtā – tātad siseņi patiešām ir sienāžu tuvi sistemātiskie radinieki, taču nav to pēcnācēji. Šoreiz dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis stāsta par abu kukaiņu kopīgo un atšķirīgo.

Latvijā sienāži un siseņi pieder relatīvi maz izpētītiem kukaiņiem. Pie mums esot konstatētas 14 sienāžu un gandrīz divreiz vairāk siseņu sugas. Lielākajai daļai šo taisnspārņu sugu pagaidām nav latvisko nosaukumu.

Kas abiem kopīgs?

Lai gan pirmajā acu uzmetienā sienāži un īstie siseņi ir savstarpēji ļoti līdzīgi, ieskatoties nedaudz vērīgāk, redzamas pāris ļoti būtiskas ārējās atšķirības. Uzkrītošākā: abu dzimumu sienāžiem taustekļi ir vismaz ķermeņa garumā, bet siseņiem tie nekad nepārsniedz pusi ķermeņa. Pieaugušām sienāžu mātītēm, atšķirībā no siseņu mātītēm, ir zīmīgi garš dējeklis.

Siseņi no sienāžiem atšķiras ne vien vizuāli, bet arī ar ēdienkarti. Visi siseņi pārtiek tikai no augiem, toties daļa sienāžu ir plēsēji, citi ēd gan gaļu, gan augus un arī dažs ķērpis netiek noniecināts. Savukārt pašus sienāžus un siseņus ēd daudzi dažādi kukaiņēdāji kustoņi. Siseņus visai bieži nogalina arī sēnīte Entomophaga grylli. Šī siseņiem patogēnā sēnīte pirms sava upura nogalināšanas stimulē viņā tieksmi kāpt augšup pa auga stublāju un mirstot aptvert to. Kāpēc? Tāpēc, ka, atrodoties augstu stiebrā, beigtais sisenis būtiski palielina sēnītes sporu izplatīšanās laukumu.

Gan sienāžiem, gan īstajiem siseņiem un citiem taisnspārņiem raksturīgas vairākas būtiskas kopīgas pazīmes. Šiem kukaiņiem ir ar priekškrūtīm saaugusi galva. Viņu pakaļkājas garas, spēcīgas, pielāgotas lēkšanai, to ciskas ievērojami paresninātas un muskuļainas. Taisnspārņiem arī raksturīgi posmaini taustekļi, paprāvas saliktās acis un grauzējtipa mutes aparāts. Daļai sugu attīstīti divi pāri spārnu: priekšspārni jeb segspārni, zem kuriem atrodas pakaļspārni, kas, dzīvniekam nelidojot, ir salocīti. Vairākumam sugu attīstīti skaņrades (stribulācijas) un skaņu uztveroši (timpanālie) orgāni. Mātītes parasti pārsniedz augumā tēviņus.

Īsais dzīves cikls

Sienāži un siseņi pieder viengadīgajiem insektiem. Viņu pieaugušie pārstāvji, ja paveicas, nodzīvo tikai vienu silto sezonu. Pārziemošana notiek oliņas stadijā.

Šie kukaiņi attīstās ar nepilnīgo pārvēršanos – bez kūniņas stadijas. Maijā no iepriekšējā gada vasaras nogalē vai rudenī izdētajām un pārziemojušajām oliņām izšķiļas mazi kukainīši, kas ļoti līdzīgi pieaugušajiem, taču viņiem nav spārnu. Vasarai ritot, šie dzīvnieki vairākkārt maina apvalku un top augumā arvien lielāki, līdz visbeidzot pārvēršas par dzimumgataviem kustoņiem. Seko intensīva barošanās – enerģijas rezervju gādāšana. Drīz vien pēc tam sākas un rit „muzicēšanas” periods. Tā rezultāts – pārošanās. Pēc pārošanās tēviņi kādu laiciņu panīkuļo, un tad beidz dzīvi.  Mātītes nobriedina sevī oliņas, izdēj tās un seko tēviņiem.

Taisnspārņu kārtā ietilpst un tātad pieskaitāmi īsto siseņu un sienāžu sistemātiskajiem radiniekiem arī sīksiseņi (Tetrigidae), kuri atbilstoši latviskajam nosaukumam, pat pieauguši ir sīki, vien apmēram centimetru gari. Latvijā savvaļā mājo vismaz četras šo kukainīšu sugas. Atšķirībā no īstajiem siseņiem viņu tēviņi zaudējuši spēju stribulēt jeb čirkstināt, līdz ar to zaudēta arī dzirde.

Sienāžu un siseņu skanīgā dziesma

Vasaras nogalē, ja nelīst stiprs lietus un nepūš brāzmains vējš, un rudens sākumā, ja vien nekniebj aukstums, pļavās, ganībās, krūmājos, mežmalās, skrajākos mežos, izcirtumos un purvos sienāži un īstie siseņi ir manāmi itin bieži. Viņi ir ne tikai ieraugāmi, bet arī saklausāmi. Diennakts gaišajā laikā dzirdama gan sienāžu sisināšana, gan siseņu čirkstināšana. Bet vakara krēslā un nakts tumsā visi siseņi klusē, tad skan vienīgi pāris sugu sienāžu sisināšana. Nereti tā skan no visai liela augstuma koku lapotnē. Stribulāciju veic jeb sisina un čirkstina tikai tēviņi. Skaņu katra taisnspārņu suga rada specifisku, no citām atšķirīgu.

Ja iegrozās silts rudens, dažu sisinātāju un čirkstinātāju var paveikties joprojām izdzirdēt un ieraudzīt vēl labu laiku arī oktobrī.

Sienāžu tēviņi savu samērā tālu skanošo sisināšanu rada, trinot priekšspārnu pamatus vienu gar otru. Sisinot viņi sauc uz satikšanos mātītes. Sienāžu mātītes “pielūdzēju dziesmas” saklausa ar dzirdes orgāniem, kas Latvijā mītošajiem sienāžiem iegarenu spraudziņu veidā atrodas uz priekškājām. Tiesa, ir izņēmums – ar savdabīgu saziņas mehānismu apveltītais ozolu sienāzis. Šīs sugas abu dzimumu pārstāvji savstarpēji sazinoties izmanto dipināšanu: bungo ar kājām pa koka zaru. Ausu ozolu sienāžiem nav, toties viņi labi uztver vibrācijas.

Visu Latvijā mītošo sugu īstie siseņi, atšķirībā no sienāžiem, savu skaņrades mehānismu darbina tikai diennakts gaišajā periodā. Viņu tēviņi čirkstina, trinot lēcējkāju jeb pakaļkāju ciskas, kuru iekšpusē atrodas īpaši zobiņi, gar priekšspārniem. Dzirdes orgāni, ar kuriem mātītes saklausa tēviņu aicinājumu, īstajiem siseņiem  izvietoti posmotā vēderiņa pirmā posma sānos.

Latvijā izplatītais zemesvēzis

Latvijā samērā izplatīta savvaļā mītoša taisnspārņu suga ir vienīgais racējcirceņu (Gryllotalpidae) dzimtas pārstāvis racējcircenis, tautas valodā dēvēts arī par zemesvēzi, ķireli, drudžēzeli. Zinātnieku dotais nosaukums racējcircenis ļauj saprast, ka šis dzīvnieks rok zemi jeb, smalkāk izsakoties, pārvietojas pa paša izraktajām pazemes ejām. Ne velti kustoņa priekškājas pārveidojušās par racējkājām – gluži kā kurmim! Turklāt, viņš ir nakts dzīvnieks, tātad vizuāli samērā grūti konstatējams. Toties labi saklausāms, jo tur, kur zemesvēži mājo, par viņu klātbūtni parasti vēsta šo kukaiņu pieaugušo tēviņu radītā skaņa – monotonie treļļi.

Atšķirībā no citiem mūsu taisnspārņiem, racējcirceņi ir ilgdzīvotāji. Viņi lēni attīstās, tāpēc «pilngadību» sasniedz un par pēcnācēju radīšanu vienīgo reizi mūža parūpējas tikai trešajā savas dzīves gadā. Tiesa, pēc tam  arī šie kukaiņi mirst.