Ļoti daudzi savvaļas dzīvnieki spēj veiksmīgi maskēties, savukārt citi -izlikties par tiem, kas viņi nav. Šīs spējas palīdz kustoņiem pasargāt sevi no plēsējiem un citiem ienaidniekiem, tos maldinot, vai arī gluži pretēji – plēsējiem palīdz nemanāmāk piekļūt potenciālajam upurim.

Pastāv zināma sakarība starp daudzu dzīvnieku ķermeņa krāsojumu un viņu dzīves vides krāsu. Arī gada laiks būtiski ietekmē maskēšanās procesa nianses, jo daudzi Zemes vēsākajā daļā mītoši zīdītāji un daži putni rudeņos, pārģērbjoties “aukstās sezonas tērpā”, top ja ne gluži sniegbalti, tad vismaz gaišāki. Ķermeņa aizsargkrāsa vai pat tikai tonis ne vienam vien kustonim palīdz kļūt gandrīz nemanāmam uz apkārtnes fona.

Dažu dzīvnieku ķermeņa krāsa bieži vien apbrīnojami līdzinās kādas konkrētas vides fonam. Atrašanās šādā vidē ir īpaši labs maskēšanās līdzeklis kombinācijā ar nekustīgumu vai vismaz mazkustīgumu.

Reizēm dzīvnieki prot itin veiksmīgi tīši izmantot pat tikai kādu fona defekta krāsu - it kā viņi spētu redzēt sevi no malas. Dažiem kustoņiem ne vien krāsa, bet arī ķermeņa forma ir līdzīga apkārtējās vides objektiem.

Saplūst ar apkārtējo vidi

Mazkustīgumam ir ļoti, ļoti liela nozīme. Pamēģiniet siltajā sezonā, kad rodas izdevība, atrast, piemēram, kokvardi, kas nepārvietojas. Pēc tam pavērojiet, cik izcili viņa maskējas. Ja šis apbrīnojami krāsotais abinieks spētu neelpot un būt pilnīgi nekustīgs, tad kļūtu gandrīz neieraugāms! Rodas vēlme uzdot jautājumu: kā gan šis dzīvnieks var zināt, ka viņam konkrētajā laikā jāatrodas tur, kur viņš atrodas, un jāuzvedas tā, kā viņš uzvedas? 

Atbaida brīdinājuma krāsojums

Dzīvnieku prasme maskēties palīdz ne vien aizsargāties, bet arī uzbrukt. Gan maskējošu krāsu, gan ķermeņa formu, gan uzvedības pamatprincipus savvaļas dzīvniekiem evolūcijas gaitā devusi dabiskā izlase. Evolūciju diezgan droši var piesaukt arī norādot uz gandrīz visiem ārpus dobumiem, alām, slēgtiem perēkļiem ligzdojošiem putniem, kuri dēj maskējoši krāsotas olas.

Taču ir arī maskējošajam krāsojumam pretējs dzīvnieku ķermeņa aizsargkrāsas veids - viegli pamanāms, košs, nereti pat demonstratīvs - atbaidošā jeb brīdinošā krāsa, kas it kā vēsta: „neaiztiec mani!”

Brīdinājuma krāsojums ir izteikti uzkrītošs „ietērps” dzīvniekiem, kuriem daba devusi kādu efektīvu aizsarglīdzekli, piemēram, indi. No Latvijas faunas pārstāvjiem brīdinoši krāsoti ir galvenokārt bezmugurkaulinieki, visbiežāk kukaiņi un zirnekļi. Kurš gan neatpazīst ar indes dzeloņiem bruņoto lapseņu un kameņu zīmīgos ietērpus?

Brīdinājuma krāsa, starp citu, var informēt ne vien par dzīvnieka bīstamību, bet arī par viņa ādas smirddziedze­ru radītu netīkamu smaržu vai par viņa grūti apēdamo, negaršīgo un pat indīgo miesu. Smirddziedzeri zināmā mērā pasargā daļu kukaiņu, piemēram, vairāku sugu blaktis, daudzu tauriņu sugu kāpurus, arī vaboles (eļļasvaboles, mārītes) un to kāpurus.

Pasargā spēja izlikties

Daži dzīvnieki sekmīgi izmanto nevis brīdināšanu, bet mānīšanos – līdzināšanos tam, kas viņi nav, piemēram, nokaltušam zariņam, sausai, červeļainai, nobrūnējušai lapiņai. Šādos gadījumos reizēm pat grūti noticēt, ka skaties uz kukaini. Piemēram, ķiršu zāģlapsenes kāpurs tik ļoti atgādina kailgliemezi!

Ir arī radījumi, kuri ārēji šķiet bīstami un biedējoši, bet patiesībā tādi nemaz nav.

 

Tauriņa pelēkās dakšastes kāpurs izskatās atbaidoši lielacains, lai gan viņa actiņas nebūt nav milzīgas. Savukārt dažu citu kukaiņu kāpuri izskatās adataini, lai gan tādi nemaz nav.

Mazāk bīstami nekā izskatās

Kukaiņu pasaulē visai izplatīta ir brīdinājuma krāsas izmantošana kombinācijā ar mānīšanos jeb izlikšanos. Tā ir mīmikrija -  kad viena suga, ārēji līdzinoties citai sugai, gūst aizsargīpašības. Kustoni, kurš patstāvīgi nespēj aizsargāties, aizsargā mīmikrija - viņa spilgtais, bīstamajiem radījumiem līdzīgi krāsotais ķermenis atbaida potenciālos ienaidniekus.

Izcils mīmikrijas paraugs ir visnotaļ miermīlīgais, neapbruņotais naktstauriņš - lielais apšu stiklspārnis - kurš  atgādina  lielo, indīgo lapseni sirseni. Pat viņa spārni ir gandrīz caurspīdīgi, gluži kā lapsenei!

Dažādas ziedmušas izmanto lapseņu krāsojumu savai aizsardzībai, savukārt kameņvabole, atbilstoši nosaukumam, zināmā mērā līdzinās dzeltspējīgajam, indīgajam insektam - kamenei. Kameni manāmi atgādina arī tauriņš pētereņu sfings.

Savukārt daža bīstama būtne ar mīmikrijas palīdzību var izskatīties vēl bīstamāka, nekā ir patiesībā. Labs piemērs ir kāds Latvijas faunai samērā nesen pievienojies riteņzirneklis. Viņam piešķirtais sugas nosaukums - lapseņzirneklis - nepārprotami norāda, kam šis posmkājis līdzinās, jo nudien ir dzeltenmelni strīpains kā lapsene.