Gludenā čūska, kas iekļauta Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu direktīvā, kā arī Bernes konvencijā, ir viena no trim Latvijā sastopamajām čūskām. Vienlaikus pie mums tā sastopama visretāk, jo caur Latviju vijas šīs siltumprasīgās sugas izplatības areāla galējā ziemeļu robeža. Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis skaidro, kā atpazīt gludeno čūsku, kuru ieraudzīt dabā iespējams līdz pat oktobra sākumam, lai to nesajauktu ar indīgo odzi.

Acis maina krāsu

Gludenā čūska ir neliela, tās kopējais garums nemēdz pārsniegt 70 cm, tā ir slaida, ar īsu, priekšgalā noapaļotu galvu, kas neuzkrītoši saplūst ar ķermeni. Rāpuļa aste ir apmēram četras reizes īsāka par pārējo ķermeni. Par gludeno šī čūska, visticamāk, nodēvēta tāpēc, ka zvīņas, kas sedz viņas ķermeņa virspusi, ir gludas. Rāpuļa apakšpusē un uz galvas zvīņu nav, bet ir vairodziņi.

Ķermeņa virspuses pamatkrāsa gludenajām čūskām lielākoties ir pelēcīga, pelēkbrūna vai brūna, savukārt apakšpuse ir gaišāka par virspusi. Uz muguras rindās virknējas tumši raibumi. Abpus galvai caur acīm, no nāsīm līdz mutei, stiepjas pa tumšai svītrai. Uz skausta – vairāk vai mazāk izteikts tumšs lokveida „zīmējums”. Lai nesajauktu gludeno čūsku ar odzi, vērts atcerēties, ka šai čūskai ir apaļas acu zīlītes, bet odzei vertikālas, turklāt reizēm viņas redzokļi mēdz būt sarkanīgi. Zīmīgi, ka pirms ādas virsējās kārtas maiņas gludenā čūska kļūst tumšāka un blāvāka nekā parasti, bet rāpuļa acis top zilganas.

Siltumu mīloša čūska

Tieksme pēc siltuma ir galvenais iemesls, kāpēc rāpulis parasti apmetas uz dzīvi salīdzinoši klajās, saules labi apspīdētās meža vietās – laucēs, retainēs, uz stigām vai to tuvumā. Par paslēptuvēm tiek nolūkotas grauzēju alas, koku un celmu pasaknes, akmeņu kaudzes, tukšumi zem kritalām, kā arī tukšumi zem cilvēku atstātām koksnes kaudzēm, šīfera loksnēm un līdzīgas vietas. Reiz izraudzītajai dzīves teritorijai gludenā čūska paliek uzticīga visu mūžu, ja vien nesāk trūkt barības, ja dzīvnieks netiek pārlieku traucēts vai ja rāpuļa mājvieta netiek izpostīta.

Gada auksto periodu gludenā čūska pavada dziļi pazemē nolūkotā ziemas slēptuvē. Ziemošanas periods Latvijā šai sugai ilgst apmēram pusi gada, aktivitātes laiks parasti ir no aprīļa līdz septembra nogalei vai pat oktobra sākumam, bet tas var mainīties atkarībā no konkrētā gada apstākļiem.

Latvijā gludenā čūska konstatēta vien atbilstošās dzīvotnēs Piejūras zemienē Rīgas līča piekrastē posmā no Kolkas līdz Ādažu militārajam poligonam ieskaitot. Lielākās šīs sugas atradnes Latvijā ir Ādažu poligonā, Slīteres Nacionālajā parkā un Ķemeru Nacionālajā parkā. 

Pacietīga medniece

Lai arī gludenā čūska ir visai maz izzināta čūsku suga, tomēr šis tas par to ir zināms. Konstatēts, ka šīs sugas rāpuļi prot un mēdz rāpties kokos. Gludenās čūskas atzītas par itin labām peldētājām, tomēr ūdenī viņas dodas nelabprāt. Izvēloties pastāvīgu dzīves teritoriju, gludenās čūskas raugās, pirmkārt, pēc sausiem biotopiem, priekšroku dodot viršiem bagātām vietām, ja tur netrūkst barības.

Gludenā čūska apveltīta ar labu apetīti, tomēr tās barības diapazons nav īpaši plašs. Šis rāpulis pārtiek galvenokārt no klases biedriem – citiem rāpuļiem, pirmkārt, ķirzakām, otrkārt, neliela izmēra čūskām, tostarp arī savas sugas pārstāvjiem. Vēl medījumu spektrā ietilpst peļveidīgie grauzēji, ciršļi, nelielu putnu mazuļi, retumis – kukaiņi.

Attēlā: tipiska gludenās čūskas dzīves vieta

Gludenā čūska nav indīga. Lai iegūtu laupījumu, viņa uzvedas kā žņaudzējčūska. Šī dzīvnieka medību taktika balstās uz pacietību. Potenciālais upuris tiek nolūkots, ilgstoši nekustīgi gaidot slēpnī. Kad čūska jūt, ka pienācis īstais brīdis, viņa strauji uzklūp medījumam, cieši satverot tā priekšgalu ar saviem asajiem, atpakaļvērstajiem zobiņiem, pēc tam vairākkārt aptinas laupījumam un žņaudz – aizvien ciešāk un ciešāk. Tā žņaudzot, noķērums bieži, bet ne vienmēr, tiek nožņaugts. Tiesa, gludenās čūskas relatīvi spēcīgā muskulatūra spēj dzelžainā tvērienā padarīt nekustīgu arī joprojām dzīvu upuri. Miris vai dzīvs – medījums top norīts vesels.

Gludenās čūskas – vientuļnieces

Gludeno čūsku populācija katrā konkrētā vietā parasti ir neliela. Šīs čūskas ir vienpates, aktīvi un agresīvi aizsargā savu dzīves iecirkni no sugas brāļu tīkojumiem pēc tā. Tāpēc divas gludenās čūskas viena otrai tuvu līdzās ieraugāmas vien riesta laikā. Dzimumgatavību sasniegušās gludenās čūskas pārojas pavasarī, drīz vien pēc ziemošanas vietu pamešanas aprīļa beigās, maijā. Kopulācijas procesa laikā tēviņš, ar žokļiem turoties pie mātītes kakla, apvijas partnerei.

Attēlā: gludenā čūska pirms ādas maiņas

Gludenā čūska ir oldzīvdzemdētāja. Mātītes olas nedēj, bet nēsā sevī, līdz dīgļi tajās bezmaz pilnīgi attīstās un nobriest. Mazuļi izšķiļas, no iekšpuses pārplēšot olu apvalkus, īsi pirms dzimšanas vai dzemdību laikā, vai tūlīt pēc piedzimšanas.  

Mazie čūskulēni – uzreiz patstāvīgi

Augusta beigas, septembra sākums ir laiks, kad katra pilnbrieda gludeno čūsku mātīte laiž pasaulē vidēji  6 līdz 9 nepilnu sprīdi (15 līdz 17 cm) garas, patstāvīgai dzīvei gatavas jaunas čūskiņas. Nonākuši ārvidē, mazie čūskulēni drošības pēc ātri steidz pamest savas mātes dzīves vietu un drīz vien sāk lūkoties pēc pirmās maltītes – kāda ķirzakas mazuļa. Viņiem ilgi jāaug, lai paši kļūtu par vecākiem – gludenās čūskas dzimumgatavību sasniedz vien trešajā dzīves gadā.

Dažādi aizsardzības paņēmieni

Gludenajām čūskām netrūkst nāvējošu ienaidnieku. Pieaugušās čūskas apdraud galvenokārt dažāda izmēra plēsīgie un visēdāji zvēri, kā arī liela un vidēja izmēra putni. Savukārt mazos čūskulēnus gatavi apēst ir vēl vairāk ienaidnieki, ieskaitot prāvāka izmēra sugas brāļus.

Galvenie gludenās čūskas pašsaglabāšanās paņēmieni ir nekustīgums, glābšanās slēptuvē, bēgšana vai izlikšanās par bīstamu čūsku. Izmantojot izlikšanās taktiku, gludenā čūska savijas ciešā kamolā, kura vidū slēpj galvu. Ik pa laiciņam viņa strauji izbāž priekšdaļu no ķermeņa gredzenu mudžekļa un biedējoši šauj galvu traucētāja virzienā. Nonākot cilvēka rokās, gludenā čūska nereti liek lietā savus atpakaļvērstos zobus, kuri esot spējīgi līdz asiņošanai pārkost ādu.