Pavasaris ir zīmīgs laiks dabā, vienu gadi lēni, citu krasi notiek pārmaiņas mežā, arī Latvijas valsts mežu dabas parkā Tērvetē. Iestājoties siltam laikam, kad arī naktīs temperatūra nepazeminās zem nulle grādiem, sniegam kūstot, augi sāk mosties - notiek svarīgākais process dabā, augšana. Lai tas notiktu pilnvērtīgi, ir nepieciešamas divas nozīmīgas sastāvdaļas – ūdens un barības vielas. Tā aizsākas meža košzaļais stāsts, kad spraucas asni, plaukst pumpuri un veidojas lapas. 

Marta mēnesis nāk ar gaismu. Biežāk rītos spoža un tumšsārta lec saule, taču naktīs sals nesteidz atdot savas pozīcijas, jo ziema vēl nav galā. Ap saullēkta laiku, kamēr vējš nav ieskrējies lielajam pūtienam, mežmalas piesaulē ieskanas pieklusinātas dziesmas. Zīlītes, dzilnīši, zaļžubītes un svilpji, sāk vingrināties pavasara koru kariem. Ieslēpies jaunas priedītes zaros, romantiski kvorkšķina balsu atdarinātājs sīlis. Pa brīdim iebungojas arī dzenis, izmēģinot kāda sausa stumbra vai zara skanīgumu. Īstais dziesmu trakums gan vēl tikai priekšā, bet prieks par pavasara un gaismas atgriešanos prasās izskanēt dziesmā.

Mežos un ēnainos nostūros vēl slēpjas sniegs, un rīta agrumā ejot zem kājām kraukšķ sērsnas garoza. Naktī uzbirst svaiga sniega kārta, tajā labi redzams, kur, cits citam sekojot, cilpojuši pelēkie zaķi. Zaķiem martā turpinās riests – kāzu laiks. Tumsas aizsegā dzirdami gari, žēlabaini, pūces balsij līdzīgi saucieni – tur zaķis meklē otru zaķi. Daļai zaķeņu marta beigās dzims pirmie -“sērsnas” bērni, kamēr citas vēl draiskojas ar pielūdzējiem. Arī dažai lapsai vēl turpinās romantiskais riesta noskaņojums, graciozo pēdu taciņas satiekas un savijas, bet izvārtītais sniegs liecina par rotaļīgo gaisotni.

Dižākā, dziļākā mežā, skujkoku ēnā sniega vēl gana daudz. Tur joprojām saglabājušies ziemā iemītie pēdu raksti, briežu un stirnu maģistrāles un pārejas. Ja uzietu staltbriežu buļļu pēdām, varētu sekot tām cerībā atrast kādu nomestu ragu. Spēcīgākie staltbriežu tēviņi jau martā steidz atbrīvoties no krāšņās galvas rotas. Apkostas jauno koku atvases, ar zobiem noplēsta miza jaunajiem kociņiem, noskrubināta stumbra plānā rūsganā miza izgāztai zaļoksnai priedei – tie visi ir vitamīnu krājumi, kas nonākuši briežu un stirnu punčos.

Drīz vien ies vaļā arī ziedēšanas laiks. Pašas pirmās steigs uzziedēt lazdas. Tām sekos pelēkie laukmalu apdzīvotāji alkšņi. Koku zaros kā izspūruši kāpuri karājas sarkanīgās spurdzes – vīrišķie ziedi, kuros glabājas putekšņi. Siltākās dienās pēc mazākā pieskāriena vai vēja pūtiena no tām izlidos dzelteni putekšņu mākonīši. Lai atrastu sievišķos ziedus, kur veidosies lazdas rieksts vai alkšņa brūnie čiekuriņi, jāieskatās vērīgāk. Tie ir necili – lazdai ieslēpušies pumpuriņā; alksnim kā tievas, sarkanas vārpiņas zaru galos pa trim – piecām kopā. Agrie ziedētāji steidzas tāpēc, ka tos apputeksnē vējš, un, kamēr vēl nav saplaukušas lapas, tas sokas vislabāk.

Grāvju malās balti uzmirdz pūpoli. Brūnās micītes nost nobīdījuši, tie top viegli pamanāmi, bet vēl nesteidzas ziedēt. Pūpolus apputeksnē kukaiņi, kuri pagaidām nav modušies, jo ir par aukstu. Pūpoli ir vītolu spurdzes, tikai citādi izskatā un novietoti stāvus. Blīgzna jeb pūpolvītols var uzziedēt jau marta beigās. Pūpoli ar zeltainajiem putekšņiem, kurus liekam vāzēs, ir vīrišķie ziedi. Vītoli ir divmājnieki, sievišķie un vīrišķie ziedi atrodas uz dažādiem kokiem. Sievišķie ziedi ir slaidāki, zaļgani un mazāk pievilcīgi. Krūmveida vītolus dēvē par kārkliem. Arī tiem ir pūpoli, tikai necilāki.

Pavasara gaidīšanas laiks ir sācies! Latvijas valsts mežu dabas parkā Tērvetē ir atvērts katru dienu, te ik viens pastaigu cienītājs var atrast savu īpašo iedvesmas vietu – nāc mežā, skati pārmaiņas dabā!