Latvijā dzīvo vairāk nekā 20 dunduru sugu.

Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis apraksta dažas no tām.

Viņš stāsta par dunduru uzvedību un dzīves ciklu.

Īpaši aktīvi dunduri kļūst no vasaras vidus.

Dunduriem patīk karstums un mitrums.

Karstās un saulainās dienās dunduri ir īpaši agresīvi.

Dunduri ir aktīvi tikai pa dienu.

Naktīs un vēsās, sausās dienās dunduri nogaida.

Dunduri uzbrūk lieliem dzīvniekiem un cilvēkiem.

Tāpat dunduri labprātāk uzbrūk dzīvniekiem un cilvēkiem, kuri:

• kustas,
• ir sakarsuši,
• atrodas saulainā vietā.

Aļņiem nepatīk dunduri.

Tāpēc aļņi mēdz iebrist aizaugušos dīķos un ezeros.

Tad dunduri nevar iedzelt.

Aļņiem ir lielas ausis.

Viņi kustina ausis un tā atgaiņā dundurus no galvas un kakla.

 

 

 

Dunduriem ir asa redze un spēcīga oža

Dunduri ir līdzīgi mušām.

Tie pieder pie divspārņu kārtas.

Tātad dunduriem ir divi spārnu pāri.

Pirmais spārnu pāris ir spēcīgs.

To dunduri izmanto lidošanai.

Otrais spārnu pāris palīdz noturēt līdzsvaru.

Visi dunduri ir veikli, un tie ātri lido.

Daži dunduri var lidot ātrāk par 50 kilometriem stundā.

Pieauguši dunduru tēviņi ēd tikai:

• ziedu nektāru,
• ziedputekšņus,
• augļu šķidrumus,
• augu sulas,
• laputu un citu kukaiņu izdalītos šķidrumus.

Asinis ēd tikai apaugļotas mātītes.

Dunduru mātītēm ir izcila oža.

Mātītes spēj sajust smaržas pat vairāku kilometru attālumā.

Dunduru mātītēm ir arī ļoti laba redze.

Tās spēj uztvert infrasarkanos starus.

Tā mātītes vieglāk atrod dzīvniekus un cilvēkus.

 

Kāpēc dundura dzēliens sāp?

Dunduru mātītēm ir snuķītis.

Ar to var pārdurt ādu un sūkt asinis.

Vispirms dunduru mātītes pārdur upura ādu.

Tad viņas ielaiž zem ādas savas siekalas.

Dunduru siekalās ir vielas, kas neļauj asinīm sarecēt.

Tādas pašas vielas ir arī odiem.

Taču dunduriem šo vielu ir mazāk nekā odiem.

Tāpēc asinis jāsūc stiprāk.

No stiprās sūkšanas āda kļūst sarkana, pietūkst un niez.

Dunduru sakostās vietas sāp.

 

 

Dažādi dunduri – dažādi paradumi

Latvijā dzīvo dažādi dunduri.

Cilvēki parasti pazīst tos dundurus, kuri visbiežāk dzeļ.

Tie ir mazi, pelēki raibi dunduri – lietenes.

Lietenēm ir arī dažādi citi nosaukumi:

• lietus dunduri,
• aklenes,
• akļi.

Visbiežāk tomēr cilvēki šos dundurus sauc par aklajiem dunduriem.

Aklo dunduru mātītes pirms lietus un negaisa ir īpaši agresīvas.

Tās uzbrūk pat nelielā lietū.

Pirms asins sūkšanas aklo dunduru mātītes atrod labāko vietu uz ādas.

Sākumā tās aptausta ādu ar priekškājām.

Uz priekškājām atrodas īpaši jutekļi.

Ādu dunduru mātītes aptausta īsu brīdi.

Uzreiz pēc tam tās dzeļ ar snuķīti.

Aklo dunduru mātītes lido klusi un uzbrūk nikni.

Taču tās zaudē piesardzību, kad sūc asinis.

Tad dunduru mātītes ir viegli noķert vai nosist.

Zeltači ir lielāki un skaistāki par aklajiem dunduriem.

Īpaši daudz zeltaču dzīvo mitrās vietās.

Zeltaču nosaukums radies no šo dunduru zeltaini mirdzošajām acīm.

Zeltačiem ir melni spārni ar plankumiem un dzeltens vēders ar plankumiem.

Zeltaču mātītes nav izvēlīgas un dzeļ visiem.

Tās ātri nolaižas uz upura ādas un tūdaļ dzeļ.

Dzēliens ir negaidīts un sāpīgs.

Zeltaču mātītes ir piesardzīgas un uzmanīgas.

Tās var viegli aizbaidīt.

Taču tās ir ļoti grūti nosist.

Latvijā dzīvo arī daudz citu dunduru.

Visvairāk Latvijā ir diždunduru.

Diždunduri ir lielākie no dunduriem.

Arī diždunduri ir dažādi.

Govju diždundura ķermenis ir vairāk nekā 2 centimetrus garš.

Briežu diždundurs ir mazliet īsāks.

Parasti govju un briežu diždunduri uzbrūk meža un mājas dzīvniekiem.

Cilvēkiem diždunduru mātītes dzeļ ļoti reti.

Diždunduru mātītes var izsūkt pat 200 miligramus asiņu.

Tā ir apmēram viena glāze asiņu.

Diždunduri lido ar zemu dūkoņu.

To var labi dzirdēt.

 

Asinis vajadzīgas olu dēšanai

Dunduru mātītes sūc asinis tikai tad, kad ir apaugļotas.

Tas nozīmē, ka viņu ķermenī ir olas.

Dunduru mātītes izsūc upura asinis.

Tikai tad olas sāk nobriest.

Olas nobriest apmēram četras dienas.

Siltā laikā olas nobriest ātrāk.

Tikmēr jaunas asinis dunduru mātītēm nav vajadzīgas.

Dunduru mātītes var izdēt tikai nobriedušas olas.

Dunduru olas ir garenas.

Parasti tās ir melnas, pelēkas vai brūnas.

Dažiem dunduriem olas ir raibas vai baltas.

Dunduru mātītes olas dēj ciešās kaudzītēs.

Katram dunduru veidam ir atšķirīgi dēšanas paradumi.

Vienā dējumā var būt no 100 līdz pat 1000 olām.

Izdētajām olām vajadzīgs mitrums.

Tāpēc dunduru mātītes olas dēj mitrā vietā.

Visbiežāk olas dēj uz ūdens augiem vai mitras zemes.

Dunduru mātītes dēj vienu līdz divas stundas.

Drīz pēc tam dunduru mātītes atkal dodas meklēt asinis.

Asinis palīdz dunduru mātītēm izdzīvot un sagatavot nākamās olas.

Vasaras laikā dunduru mātītes var dēt olas pat piecas reizes.

 

Dunduru attīstība

Pieaudzis dundurs dzīvo apmēram vienu mēnesi.

Taču dundura attīstība ir daudz ilgāka.

Katrs dundurs izdzīvo četras attīstības stadijas:

• ola,
• kāpurs,
• kūniņa,
• pieaudzis dundurs.

Attīstības laikā dundurs pilnībā pārvēršas.

Dundura attīstība sākas ar olu izdēšanu.

Olas izšķiļas 3 līdz 12 dienu laikā.

Ilgums atkarīgs no dundura veida un vides, kurā izdētas olas.

No olām izšķiļas mazi kāpuri.

Tiem ir garens ķermenis ar posmiem un bez kājām.

Starp ķermeņa posmiem ir biezāki valnīši.

Tos sauc par māņkājiņām.

Ķermeņa priekšā ir sīka galva ar lieliem žokļiem.

Dunduru kāpuri aug dažādās vietās:

• dūņās,
• pūstošos augos,
• mitrā zemē,
• mitrās smiltīs.

Daži dunduru kāpuri ēd citu kukaiņu kāpurus.

Citi dunduru kāpuri ēd dūņas un pūstošus augus.

Augšanas vieta un kāpura uzturs atkarīgs no dundura veida.

Kāpuru apvalks ir ciets un stingrs.

Kāpura apvalks ar laiku pārplīst.

Tā kāpurs var augt lielāks.

Kāpurs maina apvalku vairākas reizes.

Rudenī dzīvie kāpuri ielien dziļāk augsnē.

Tā kāpuri pārziemo.

Pavasarī kāpuri mostas un turpina augt.

Pieauguši kāpuri pēdējo reizi nomaina apvalku.

Tad tie ierokas dziļāk sūnās, smiltīs vai nobirušās lapās.

Tur kāpuri iekūņojas.

2 līdz 6 nedēļu laikā no kūniņām izlien pieauguši dunduri.

No olām ir izšķīlušies kāpuri.

Kāpuri ir izveidojuši kūniņas.

No kūniņām ir izlīduši pieauguši kukaiņi.

Dundura pārvērtības ir beigušās!