Vidzemes mirkļu tvērienā

Izbraucot no Rīgas pa Pleskavas šoseju, ātri vien var sasniegt Inčukalna Velnalu, kurā esot dzīvojis pats velns. Stabilas koka kāpnes ved lejā pa stāvu nogāzi uz alu. Nokāpjot lejā, redzama aptuveni metru plata ieeja, kas ved uz nedaudz plašāku, īpaši mistisku telpu. Te ir četrus metrus augsti kupolveida griesti, kas vijas uz augšu, un, šķiet, ir neparastu spēku radīti. Senā teikā aprakstīta šaura eja, kas apslēpta alas labajā pusē – tā vedot uz viltīgā velna guļamistabu. Eja ir tik šaura, ka tajā var pārvietoties tikai tupus.

Nogriežoties no Valmieras šosejas, smilšainais ceļš līkumo caur labi koptu priežu mežu līdz omulīgajam Pīļu ezeram jeb Pīļezeram, kā to dēvē vietējie. Ezera krastā ir vairākas labiekārtotas peldvietas, un tas ir iecienīts vasaras atpūtnieku objekts. Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, mierpilnā apkārtne un allaž sakoptās atpūtas vietas vilina atkal un atkal doties uz Pīļezeru. Ja nevar peldēties, tad var iekurt ugunskuru, vērot saulrietu un ļauties sapņiem vai arī doties uz leģendām un nostāstiem apvīto Zilokalnu.

Sešdesmit sešu metru augstais Zilaiskalns ir ar mežu apaudzis augstākais Ziemeļvidzemes paugurs, no kura paveras telpiski “šaura” ainava uz augstienes ziemeļdaļu un Burtnieka līdzenumu. Kalna virsotnē apskatāms Upurakmens ar bļodveida dobumu. Kalns iztālēm izskatās kā zilā dūmakā tīts, tāds tas ir arī pavasaros, kad zemi sedz zilo un balto vizbulīšu ziedu klājums. Ar šo kalnu saistās arī tautā populārās dziednieces Zilākalna Martas vārds. Zilaiskalns noteikti jāapmeklē leģendu medniekiem un vēstures entuziastiem.

Braucot pa Valmieras – Mazsalacas šoseju, apmēram piecus kilometrus aiz Matīšiem ceļa labajā pusē uzraksts vēsta – Jēkabkalns, kas ir daļa no Bauņu muižas parka. Skatam paveras jau gandrīz par mežu kļuvis Bauņu muižas īpašnieka Jakoba Johana fon Zīversa ierīkots parks, ko veido Eiropas lapegļu, Veimuta priežu un dažādu citu koku, krūmu stādījumi. Turklāt jānorāda, ka Veimuta priežu stādījumiem nav analogu Latvijā. Parks savā pastāvēšanas laikā piedzīvoja vēl kādu neaizmirstamu notikumu – otros Vidzemes dziesmu svētkus 1865. gadā, kas deva ierosmi pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku organizēšanai 1873. gadā. Par godu šiem notikumiem parkā uzstādīts piemiņas akmens. Parkā daļēji saglabājušies ūdens kanāli un mākslīgi veidotais reljefs, te informatīvs stends stāsta par parka vēsturi un apskates objektiem. Esot šajā pusē, var apskatīt Greižu akmeni, piekto lielāko ezeru Latvijā – Burtnieku, kā arī Matīšu evaņģēliski luterisko baznīcu. Apbrīnojot senā parka majestātiskumu, laiks doties uz Purezeru.

Takā var nokļūt no Puikules centra pa mazpulku iezīmētu četrus kilometrus garu taku, vai pa marķētu taciņu no stāvlaukuma meža ceļa "Riekstu trase" malā. Ejot pa mežu, drīz vien būs sasniegta Purezera taka, kas veido apli gleznainajā purvā. Te ir iespēja atpūsties un iekurt ugunskuru tam paredzētajās vietās. Dažviet ierīkotās laipas un tiltiņi palīdzēs nosargāt kājas sausas jebkuros laika apstākļos.

Pēdējais mirklis Vidzemes brīvdienu maršrutā – jauka pietura atpūtas vietā "Vasas" netālu no Tūjas, kas ir viena no nedaudzajām vietām Vidzemes jūrmalā, kurā ikviens var atpūsties un pārnakšņot teltī bez maksas. Teritorija ir apjozta ar zemām koka barjerām, aprīkota ar pārģērbšanās kabīnītēm, tualetēm un labiekārtotām piknika vietām. Te var nesteidzīgi malkot tēju, vērojot jūras viļņu dejas un ķerot spirgtā vēja brīzes, veldzēt prātu un dvēseli.

Ikvienam atpūtniekam jāņem vērā pamata likums - "Ko atnesi, to aiznes!"